Mūzaīka. Zigmars Liepiņš

Zigmars Liepiņš un viņa “Mūzaīka” ir aizraujoša lasāmviela. Visiem, bet jo īpaši mums – paaudzei, kas bērnību un jaunību vadījusi absurdajā padomijā, bet brieduma gadus atgūtajā brīvajā Latvijā. Puse uz pusi. Tā ir paaudze savas dzīves kalnā, no kura labi pārskatāmas abas puses. Acis, ar kurām skatās Zigis, pārsvarā ir smejošas un ironiskas. Par laimi, tajās lēkā arī pašironijas velniņi. Labs humors. Palaikam – aizkustinājums un mīlestība. Bērnišķīgs prieks, piedzīvojumu kāre. Bieži – skumīgs cinisms un nesaudzība pret liekuļiem un nodevējiem. Drebiet visi, kas Zigmaram gadu garumā ieriebuši un riebušies! Tuvu pazīstot Zigmaru kopš rokoperas “Lāčplēsis” laikiem, gribu uzsvērt grāmatas lielāko vērtību – autentiskumu. Rakstītais pēc stila un satura ir atbilstīgs Zigmara būtībai. Tāds ir Zigmars, un tāda ir viņa grāmata – īsta.
Laikmeta precīzas un ietilpīgas skices. Bērnības mistiskie pārdzīvojumi. Lidojošie šķīvīši, masonu loža, bīstamas saskarsmes ar noziedzīgo pasauli, bohēma un, protams, populārās mūzikas un Operas vide ar visnotaļ pazīstamiem personāžiem, kas tēloti gan ar iznīcinošu jautrību, gan ar goddevību. Visi saukti īstajos vārdos.
Skandāls – būs!
Māra Zālīte