Pasakas ar laimīgām beigām

Šķiet, no Eiropas slāvu tautām čehi varētu būt latviešiem vis­tuvākie. Omulīgi, kārtīgi, strādīgi, tīrīgi, alus un pamatīgas pa­ēša­nas mīļotāji ar sarežģītu vēs­turi un lādzīgu dabu, patīkamu humora izjūtu un men­talitāti. Ne velti brašo kareivi Šveiku mūsu ļaudis iemīļojuši vēl vairāk nekā paši čehi, kuri par šo pa­rādību allaž brīnījušies. Cik cieši ir sa­audušies mūsu — eiropiešu likteņi un raksturi, cik līdzīgi un at­šķirīgi ir tautu daiļrades ceļi? Cik tuvi ir mūsu domāšanas veidi un izpratne par lietām, parādībām, labo un ļauno, slavējamo un no­peļamo? Vai kaut kur pasaulē pastāv tāda muļķība, kas būtu vēl lielāka par mūsējo? Un vai mūsējā nav mums vismīļākā, lai cik bēdīgas sekas izraisītu — tā­pēc, ka sava? Tieši par šiem jautā­jumiem gribas pa­prātot, izlasot šīs pasakas.