Mēness dūriens
Aktrise un pedagoģe Irina Tomsone ir ne tikai lieliska raksturlomu tēlotāja, bet arī izveicīga stāstniece, un viņas atmiņu un eseju krājums ir tam tiešs pierādījums. Bērnības ainas, skolas gaitas, aktiermeistarības studijas Pēterburgā, toreiz Ļeņingradā, un stāsts par radošo mūžu trijos Latvijas profesionālajos teātros, darbā ar pašdarbības kolektīviem savijas veiklā valodā ar kolorīta, reizēm smeldzīga, humora „piedevu”. Personīgās dzīves lappuses pāršķirtas ar saudzīgu roku, atklājot tikai tās atziņas un situācijas, kas patiešām varētu noderēt jebkuram, no kā mācīties un izdarīt viedus secinājumus ieteicams katram.
Kādu dienu mans tēvs uzkāpj jumtā, lai pielabotu kādu atrāvušos dēlīti. Es nolemju uzkāpt palūkoties, kā tēvam veicas ar darbu. Manām mazajām kājām ir gan ko noņemties, lai no viena spraislīša pārkāptu uz otru, bet es cenšos. Esmu jau tikusi līdz jumta malai, kad ieraugu tēva seju, kas pievērsta man. Kad beidzot aptveru, kas par lietu, mana sirsniņa notirpst. Es vairs nespēju kāpt ne uz augšu, ne leju. Manas bailes ir tā samilzušas, ka es vēl ciešāk iekrampējos pēdējā spraislī un stingri nolemju palikt te – starp debesīm un zemi.
