Rakstnieces un publicistes Daces Rukšānes darbi "Romāniņš", "Beatrises gultas stāsti", "Kāpēc tu raudāji?", “Simt seksīgas sestdienas”, “Ķīpsalas putni” jau izpelnījušies latviešu lasītāja ievērību. Tagad ceļā dodas rakstnieces jaunākais prozas darbs – stāstu krājums “Mīlasstāsti”.
“Mīlasstāsti”, kā jau nosaukums norāda, ir stāsti par mīlestību. Taču velti te būs meklēt klasiskus sentimentālus “gabaliņus” un tikpat velti – autorei pirms dažiem gadiem raksturīgās literārās provokācijas. “Mīlasstāstus” varētu nosaukt par apzināti klusinātu un dziļu grāmatu, kas pilna cilvēciskajā būtībā gruzdošo zemdegu saudzīgas uztaustīšanas un aplūkošanas, bet ne brutālas ārā raušanas. Tā ir mīlestība – iztēlota, neatbildēta, atraidīta, pieņemta ar un bez nosacījumiem (bieži visai savādiem), mīlestība, kas iemiesojas un pāriemiesojas dažādos tēlos – dzīvniekos, lietās, iztēles ainavās; mīlestība, kas bieži vien nemanot pārvēršas savā pretmetā. Rukšānes varones ir jaunas un ne tik jaunas sievietes, kas katra savā neatkārtojamajā veidā izspēlē savu vienīgo dzīvi tā, kā šī dzīve viņām tiek likta priekšā, – un autore ļauj viņām to darīt, pa brīdim ieslīdot gan sirreālajā, gan fantāzijas, gan neviltotu šausmu žanra pasaulē. Katrs stāsts ir viena noslīpēta epizode, bet grāmata kopumā veido vienu veselumu – iejūtīgu, skaudru skatījumu uz sievietes emociju (bet arī ikdienas un sadzīves) pasauli mūsdienu realitātē.
