Cilvēks bez noteikta dzīvesveida

Ilmāra Šlāpina ceturtais dzejoļu krājums „Cilvēks bez noteikta dzīvesveida” veidots kā ceļojums liriskā varoņa sociālo traumu psihoģeogrāfijā.

Ko nozīmē novecot laikā, kad „jaunākās ziņas” vairs nespēj pārsteigt, kad pilnīgi viss, kas notiek pasaulē, tajā pašā mirklī nonāk ikviena cilvēka dienišķās informatīvās telpas pašos tuvākajos slāņos? Izteikta dzejas valodā, ikdienas jaunumu plūsma iegūst jaunu un svarīgu nozīmi, kuru grūti pamanīt aizņemtības ņirbā. Krājumā dokumentēta šķietami banāla „baltā, heteroseksuālā pusmūža vīrieša” personiski iekšējā un pārpersoniski atkailinātā dzīves un attiecību pieredze mūsdienu pasaulē, taču tā spēj vienādot un vienot ikvienu no mums, ar poētiskiem līdzekļiem padarot tekstu par intīmu un apzinātu piedzīvojumu. Dzejoļu krājumu raksturo konceptuāli pārdomāts poētisko paņēmienu izmantojums, piemērojot katrai no atšķirīgām notikumu un pārdzīvojumu sfērām savu formas un satura sintēzi. Neiekļaujoties kādā no latviešu mūsdienu dzejas plūsmām un paaudzēm, Ilmārs Šlāpins aktīvi piedalās kopējā dzejas dialoga uzturēšanā, jaunas dzejas valodas iespēju izzināšanā un apguvē, spēj uzrunāt gan pieredzējušu lasītāju, gan pusaudžu auditoriju.