Pagājušā gadsimta 90. gadi Latvijā bija unikāli, jo, kā savā jaunajā grāmatā iesāk rakstniece Ingrīda Zaķe, – “ira, bruka un mainījās ne tikai vara un nauda, bet arī cilvēku likteņi. Daudzi zaudēja darbavietas, mājokļus, satrūka ģimenes saites. Politiskie notikumi satricināja ikkatru personīgi.” Tiem, kas šos juku laikus piedzīvoja paši uz savas ādas, atmiņu gūzmai jābūt pamatīgai.
Grāmatas “Frakas nost – un tunelī! jeb Ābolvīna serenāde” varoņi ir atraktīvi, dzīvespriecīgi, labi pazīstami mūziķi, un viņiem tādu atmiņu ir pārpārēm. Lielākoties tās saistītas ar draiskiem un nereti pikantiem piedzīvojumiem, kad tika izlemts pamēģināt, kā varētu savu maka biezumu palielināt ar ielu muzicēšanu ārzemēs. Tādējādi riska izjūtu, avantūrisma garu un ašas idejas viņi pratuši pārvērst reālās – gan finansiāli izdevīgās, gan reizumis bīstamās – aktivitātēs. Protams, no šodienas redzesleņķa uz šiem notikumiem var un vajag paraudzīties ar smaidu, izbrīnu un pat ar zināmu skaudību.
Ingrīda Zaķe, uzklausījusi šos atgadījumus, ar pašu mūziķu svētību radījusi visai neparastu atmiņu grāmatu. Tajā mākslinieku personiskā vēsture izlasāma vaļsirdīgos un gana pašironiskos stāstiņos, kas atklāj nesenās pagātnes tiklab anekdotiskos, kā arī dramatiskos līkločus.
