“Zaļā jūdze” ir viens viena no slavenākajiem Stīvena Kinga romāniem. Tā darbība notiek ASV 20. gadsimta 30. gadu Lielās depresijas laikā, un tā centrā ir cietuma nāvinieku korpusa ilggadējais uzraugs Pols Edžkombs. Kādu dienu nāvinieku nodaļā tiek saņemts jauns “sūtījums” – milzīga auguma vīrs Džons Kofijs, kura vaina divu mazu meitenīšu izvarošanā un slepkavībā šķiet pilnīgi pierādīta. Dīvainā nesaderībā ar apsūdzību Džons izrādās kluss, maigas dabas cilvēks, kuram bail pat iet gulēt tumsā. Taču, laikam ejot un Kofija pēdējai stundiņai tuvojoties, Pols arvien skaidrāk sāk nojaust, ka ar šo ieslodzīto viss nav gluži tā, kā izskatās.
Priekšvārdā rakstnieks atklāj, ka tēmu iedvesmojusi interese par nāvessoda izpildē iesaistīto cilvēku psihi. “Kā tas varētu būt, es zīlēju, – noiet pēdējos četrdesmit jardus līdz elektriskajam krēslam, apzinoties, ka tajā tevi sagaida nāve? Ko nozīmē sajusties kā cilvēkam, kurš piesaista apsūdzēto pie krēsla... vai pagriež slēdzi? Ko tāds darbs no cilvēka prasa? Izkropļo vai pacilā?”
Romāna darbība, izņemot dažas epizodes, notiek cietumā. Taču, kā izrādās, arī izolētā vidē uzplaukst cilvēciskas jūtas, pieķeršanās, pat humors un īsta draudzība. Cietumu no šī aspekta var uzlūkot par pasaules metaforu, kurā gan ir daudz ļaunuma un katrs neizbēgami gaida savu nāves stundu, savu “zaļo jūdzi” (tā romānā tiek dēvēts gaitenis, pa kuru notiesātais mēro savu pēdējo ceļu uz elektrisko krēslu), bet kurā arī labais un cēlais ir sastopams visnegaidītākajā izskatā.
