Gaetāno Krematoss

Beidzot arī latviešiem ir savs “Solaris”, sava aizpasaule, pēcpasaule, nekadnekurzeme ar nekadnekurcilvēkiem. Grāmata, kuras vārdu maģija ir tik spēcīga, ka apžilbina. Grāmata, kuras vēstījums ir tik skaudrs, ka aizraujas elpa. Grāmata, kuru var iemīlēt vai… ienīst. Jo tā liek domāt un līdzsajust. Atcerēties, ka bez sadzīves vēl ir arī Dzīve. Un Dzīve ir Ceļš. Katram savs ceļš, kura malas ir kā nosētas Izvēlēm – un katra Izvēle savukārt ved atpakaļ pie Ceļa.

Perveņeckas pirmā romāna valodas precizitāte liks apstāties un domāt. Arī smaidīt par paradoksiem un priecāties par notikumu palēninājumā fiksēto nianšu skaistumu. No cietuma izrāvusies, valodas pasaule plešas plašumā, tomēr dzīves noslēpumi paliek neatminēti, jo nozīmes veidojas kaleidoskopa krāsaino stikliņu spoguļu sistēmas simetrisko ornamentu variācijās. Mākslai nekas nav jāpierāda, jo tās teksts vienmēr ir daudz ietilpīgāks par tā praktizētāja ieceri un spriestspēju. Mums atliek daudzkārt nomirt un piedzimt, lai atklātu tajā arvien jaunas jēgas nianses. Oriģinālākais latviešu romāns, kādu nācies lasīt. Rimands Ceplis

Romāns kā bezgalīga mandala vienlaikus visos virzienos no centra uz perifēriju un atpakaļ; varoņeposs, kas noris uz biedējoši labi pazīstamas absurda pasaules fona; iekšpuse, kura izvērsta uz āru, gaidot mīloša dieva pieskārienu kailiem nervu galiem.Inga Ābele