Monogrāfijā tiek aplūkots svarīgs posms latviešu literatūras vēsturē - agrīnais modernisms 20.gadsimta sākumā, ko raksturo dažādu virzienu un strāvojumu bieži vērojama koeksistence un sintēze, Rietumeiropas un Krievijas literārā procesa aktualitāšu strauja ieplūšana un adaptēšana latviešu kultūras telpā, jaunu estētisko principu formulēšana. Autorei veiksmīgi izdevies atrast līdzsvaru starp literatūras vēsturi un teoriju, tā lai teorija kalpotu kā atslēga uz vēsturi.
