Grāmata piedāvā personisku un rūpīgi argumentētu skatījumu uz grafiti kā nozīmīgu laikmetīgās kultūras parādību. Balstoties uz astoņpadsmit gadus laikā vāktu materiālu, autors analizē sabiedrības, pašvaldību un institūciju attieksmi pret grafiti, kā arī aplūko terminoloģijas jautājumus un latviskojuma iespējas.
Atšķirībā no akadēmiskiem pētījumiem grāmata pieejamā valodā rosina diskusiju par publiskās telpas estētiku un sociālo nozīmi, sniedzot alternatīvu perspektīvu uz bieži vien pretrunīgi vērtēto grafiti fenomenu.
