Pasakas pirms miedziņa

Tad visi sāka lielīties, ar ko viņi ir pārāki par citiem.
“Es esmu vissvītrainākā.”
“Es esmu viskrāsainākais.”
“Es varu visaugstāk uzlēkt.”
“Es esmu visplankumainākais.”
“Es visskaļāk dziedu.”
“Es esmu visbaltākais.”
“Es esmu vissprogainākā.”
“Man ir visvairāk zobu.”
“Man prieks, ka Žirafe ir gara, Ezis – adatains, Cūka – apaļīga un Varde – zaļa,” sacīja Jenotiņš.
“Jūs visi esat tik dažādi un tik brīnišķīgi, ka man atkal no prieka gribas dejot!”
Jenotiņš dejoja, griezdamies uz riņķi un jautri lēkādams.
Tas izskatījās tik smieklīgi, ka līksmi kļuva arī visiem pārējiem.
“Man prieks, ka Pele ir maza un Zilonis – liels...
...ka Čūska ir gara un Leopards – plankumains.”
Visi dejoja aiz prieka,
bet vispriecīgākais bija Jenotiņš.
“ES ESMU VISPRIECĪGĀKAIS!”

Kad debesīs iedegas zvaigznes, ir laiks palasīt grāmatiņu. Un pēc tam laiks klusai sarunai – par prieku, drosmi, atjautību, paļāvību, draudzību, mīļu ģimeni un labiem sapņiem – par visu to, ko vēsta šīs grāmatas astoņas krāsainās pasakas.

Katrai pasaciņai ir sava īpašā vēsts, un ikvienam no grāmatas tēliem ir draugs. Kādam jābūt labam draugam? Par ko vēl pasaka liek aizdomāties? Kuru tēlu no grāmatas gribētos sastapt dzīvē un kāpēc? To visu un vēl daudz ko grāmata palīdzēs pajautāt un noskaidrot un mācīs pašu galveno – mēs ikviens esam ļoti īpašs, un mums katram šajā skaistajā pasaulē ir sava vieta.