Latvijas Kultūras akadēmijas skatuves kustību pedagoģes Ritas Lūriņas monogrāfija apliecina rūpīgu iedziļināšanos 19. gadsimta un 20. gadsimta pirmās puses teātra procesos Eiropā un Latvijā, saskatot un atklājot daudzas būtiskas šī laikposma skatuves mākslas kopsakarības. Autores primārais mērķis ir aplūkot, kā mainījies aktieru spēles stils latviešu teātra sākotnējā darbības periodā no pirmsākumiem 19. gadsimta 60. gadu beigās līdz Latvijas neatkarības zaudēšanai 20. gadsimta vidū. Šī procesa izvērtējumā rūpīgi analizētas saiknes ar Eiropas teātra tendencēm, pamatoti norādot, ka latviešu teātra veidošanās visciešāk saistīta ar vācu, bet vēlāk arī ar krievu teātra praksi. Tieši šīm tradīcijām pētījumā izsekots detalizēti, nonākot pie daudzām novatoriskām atziņām attiecībā uz to ietekmi, pārmantojumu un pielietojumu latviešu skatuves un teātra pedagoģijas praksē. Būtiska pētījuma novitāte ir pievēršanās šķietami marginālām teātra formām, kas saistītas ar populāro kultūru un muzikālā teātra izpausmēm, tostarp skatuves deju. Atklāta gan 19. gadsimta muzikālā teātra lielā nozīme aktieru profesionālajā pilnveidē un tēlojuma daudzpusībā, gan vēlākais iespaids, ko atstājusi skatuvisko deju un kustību profesionālā apguve. Monogrāfijā parādīts, kā dažādās ietekmes sintezētas latviešu teātra praksē. Nozīmīgs ir detalizētais izsekojums latviešu teātra sākotnējā perioda veidotāju – režisoru, aktieru, skatuves pedagogu un skatuves mākslas teorētiķu devumam teātra attīstībā. Izteiktās atziņas ir pamatotas ar rūpīgu izpētes darbu, īpaši – daudzu nepublicētu arhīvu studijām. Ritas Lūriņas novatoriskais un niansētais pētījums ļauj ieraudzīt latviešu teātra attīstību jaunās kopsakarībās.
Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda un Latvijas Kultūras akadēmijas atbalstu.
