Dekamerons

Kur slēpjas renesanses laika mākslas apbrīnojamā pievilcība? Kāpēc šie mākslas darbi spēj saviļņot cilvēku sirdis un prātus arī 21. gadsimtā?
Atbilde varētu būt – bezkompromisa cilvēcība un godīgums attieksmē pret lietām, parādībām un norisēm. Un paļāvība – varbūt uz Dievu, bet varbūt vairāk uz cilvēku sirdsapziņas tīrību, domu gaišumu un pastāvīgumu. Itāliešu renesanses laikmeta rakstnieks Džovanni Bokačo (1313–1375) savu vārdu pasaules literatūras vēsturē ir iemūžinājis ar meistarnoveļu krājumu “Dekamerons”. Maestro Bokačo lielās mēra sērgas plosīšanās laikā saved kopā Florences iedzīvotājus – piecas daiļas jaunavas un trīs iznesīgus jaunekļus, kuri dodas prom no posta pārņemtās pilsētas uz laukiem. Tur, dzīvodami idilliskos apstākļos, cits citu izklaidēdami, viņi 10 dienās izstāsta 100 noveles. Tās ne tikai lieliski atspoguļo raksturīgo tālaika Eiropas sabiedrībā, bet ļauj ielūkoties cilvēku dvēseles dzīlēs - gan no cildenās, gan nekrietnās puses.
“Jebkura lieta pati par sevi ir allaž kaut kam noderīga, bet, slikti izlietota, var kaitēt daudziem. Un to pašu es varu teikt par savām novelēm. (..) Un, ja kāds gribēs sev gūt no tām kādu labumu, tās viņam to neliegs gūt, un šīs noveles allaž taps sauktas vienīgi par noderīgām un godīgām, ja tās lasīs tādā laikā un tādi ļaudis, kādam laikam un ļaudīm tās stāstītas.” Džovanni Bokačo.

No itāliešu valodas tulkojusi Maija Kvelde.