Nomoda

"Jānis Rokpelnis ir viens no centrālajiem (kaut šis vārds šeit šķiet savāds) latviešu modernās dzejas klasikas autoriem, turklāt vislabākajā nozīmē — viņa darbus nevis piemin skolās, lai neviens tos neizlasītu, bet gan aizrautīgi lasa i masas, i dzejnieki, iedvesmojas mūziķi, komponisti, literatūrzinātnieki un ikviens, kas pievēršas tai literatūrai, kas gan vēsturiski, gan šobrīd iet tālāk par klišeju. Viņš ir kultivējis novatorisku un unikālā stila un metaforu sistēmā ieturētu liriku. Pēdējos gados Jānis Rokpelnis savā dzejā kļūst lakoniskāks, viņš ir piešķīris kalambūram eksistenciālu pārdzīvojumu izteikšanas nozīmi, un viņš ir izmantojis fonētisko kakofoniju un pantmēra aritmiju kā dzīves aso šķautņu reprezentāciju. Taču, iespējams, visbūtiskāk ir tas, ko Rokpelnis nav izdarījis, proti, viņš savā dzejā nav novecojis, — ar to saprotot ļaušanos čīkstēšanai vai bezmērķīgai nostalģijai. Jo jaunība, kurai dzeja un Jānis pieder, nozīmē nevis mazgadību, bet pirmreizību, spēju redzēt lietas ar saasinātu uzmanību — skaudru garīgo nomodu."