Vientulības drošības noteikumi
Agneses Rutkēvičas trešajā dzejoļu krājumā „Vientulības drošības noteikumi” apkopota dzeja, kas sarakstīta laikā no 2018. līdz 2024. gadam. Savā jaunajā krājumā autore tiecas atgriezties ne tikai bērnības atmiņās, bet arī dokumentēt šo tagadnes laiku, kurš ir tik straujš un neprognozējams. Krājumā iekļauti arī pandēmijas laikā sarakstītie dzejoļi, kad pasaules iekšējā kārtība mainījās un nekas vairs nav kā agrāk. Šī dīvainā un arvien vientuļākā pasaule ir ienākusi arī autores dzejā, iespējams, ka katrs dzejolis ir kā patvērums, jo arī valoda, kādā cilvēce mūsdienās sarunājas, ir mainījusies. Apzināta izolēšanās no apkārtējās īstenības subjektīvu pārdzīvojumu pasaulē vērojama ne tikai hermētisma virziena dzejā, bet pašlaik raksturo arī mūsdienu laikmetu. Arvien pieaugošā eksistenciālās vientulības sajūta ir krājuma caurviju motīvs, un, pretēji jebkādiem drošības noteikumiem, dzejoļi krājumā „Vientulības drošības noteikumi” šos drošības noteikumus tiecas pārkāpt, veidojot autores savdabīgo dzejas balsi. Par spīti kariem, pandēmijai un pasaulei, kurā laiks katru dienu uzņem arvien lielāku ātrumu, autores liriskais „es” (atrodoties lielveikalā, neveiksmīgi iepērkoties internetā, mēģinot uzminēt mīlestību, vai stāvot lietū pie pakomāta) turpina jautāt: „Vai tu tici Dievam? Ko mūžība domā par mums? Ko mums nodara laiks, kamēr nav laika?” Ikviens dzejolis ir saruna arī ar Dievu, jo „dzeja ir vienīgā valodas forma, kādā uzrunāt nezināmo, neuzrunājamo”.
