Bize vētras acī
Eva Mārtuža: “Astrīdas nesaprašanos ar klasesbiedriem biju uzrakstījusi tūlīt pēc vidusskolas, tāpēc skolēni draudzējas, guģojas, veido attiecības, meklē taisnību. Toreiz bija pionieri, komjaunieši, stukači un vēl dažādi interesanti vārdi, kuri šobrīd jau mazuliet piemirsušies. Gadiem ilgi sapņos esmu atgriezusies savā klasē un ikreiz kā filmu skatījusies Astrīdas likteņa sitienus. Septītajā klasē meitenes vecāki iet bojā autokatastrofā, bet vienpadsmitajā, kad pazūd viņas audžumāte, Astrīdai no jauna jāizdzīvo pagātne un jāsaprot sava loma notikušajā. Viņai ir mīlestība, brīnišķīga vacumīte, krustmāte, vasaras darbs Raiņa muzejā, bet pēc atgriešanās dzimtajā Piedaugavā – skarba pieredze…”
