Andra Putnis ir dzimusi un augusi Austrālijā, un bērnībā Latvija viņai šķiet kā pasaku zeme - niecīgs punktiņš uz kartes -, kur var nonākt tikai ar burvestības palīdzību. Taču pieaugot Andras interese par savām latviešu saknēm kļūst dziļa un noturīga un viņa izvaicā vecmāmiņas, kuras par savu sāpjpilno ceļu no padomju un nacistu okupētās Latvijas cauri Eiropas bēgļu nometnēm uz jaunu dzīvi Austrālijā līdz šim ir runājušas nelabprāt.
Tikšanās Austrālijā ar Andru Putnis bija aizkustinoša un arī simboliska. Satikās divi cilvēkbērni, kas bija dzimuši svešumā ne pēc savas gribas, bet gan nežēlīgo 20. gadsimta likteņgriežu dēļ, kas tūkstošiem latviešu atņēma Latviju. Ne Andras vecāki Austrālijā, ne manējie Sibīrijā nekļuva pār vējā nestām kritušām lapām. Viņi izturēja un sevī atrada spēku veidot tādu jaunu dzīvi, kāda tobrīd bija iespējama Austrālijā, Sibīrijā, vēlāk arī okupētajā Latvijā.
Mūsu vecāku un vecvecāku piedzīvotās traumas ir kā ēnu ēnas, ko mēs nesam sevī. To apliecina Andras vajadzība saprast un izstāstīt savu vecmāmiņu pārbaudījumu un nepadošanās ceļu. Viņas grāmata “Ko manas vecmāmiņas man nestāsta” ir vēl viena liecība, kas ierakstīta mūsu tautas atmiņu stāstā un vēsturē. Grāmata nežēlīgā skaidrībā parāda, kā varas gaiteņos pieņemti lēmumi grauj un neatgriezeniski maina visparastāko cilvēku dzīvi.
Sandra Kalniete
No angļu valodas tulkojusi Daina Grūbe.
