1925. gada pavasarī Mihails Bulgakovs Maskavas rakstnieku pasākumā nolasa tikko pabeigto garstāstu “Suņa sirds”, cerot, ka to drīz publicēs. Tomēr notiek kas cits: trauksmes cēlājs par “Suņa sirdi” ziņo drošības dienestiem. Garstāstu aizliedz, manuskriptu konfiscē. Nepalīdz pat tas, ka Bulgakova līdzbiedri aizkļūst līdz vienam no tā laika autoritatīvākajiem boļševiku līderiem Ļevam Kameņevam. Vienīgais, ko izdodas panākt – čeka atdod autoram rokrakstu. Viens no manuskripta variantiem ap 1967. gadu nonāk Rietumos, kur gandrīz vienlaikus tiek nodrukāts divos krievu emigrācijas žurnālos.
Latvijā garstāsts “Suņa sirds” kļūst par kulta tekstu Atmodas laikā, kad tas tiek publicēts žurnālā “Avots” (1988) un to lasa katrs sevi cienošs intelektuālis. Liela nozīme darba popularizācijā ir režisora Vladimira Bortko radītajai televīzijas filmai (1988). Pēc tās nonākšanas TV ekrānos Bulgakova varoņu izteikumi kļūst par laikmeta folkloru.
Mihailam Bulgakovam satīrā par boļševisma valdīšanu “Jaunās ekonomiskās politikas” laika Krievijā ir izdevies iemūžināt “universālas politiskās vērtības” – tumsonīgu politisku iznireļu nākšanu pie varas, bezgalīgus solījumus par jaunas pasaules celšanu un plašu tautas masu iesaistīšanu tajā; šī jaunā pasaule labākajā gadījumā prognozēti beigsies ar sabrukumu, jo neizglītotā masa nespēj neko vairāk kā nozagt galošas. Un, protams, pie varas un naudas nākušie visos laikos vēlas būt mūžīgi jauni pat tad, ja to var panākt, pārstādot sev pērtiķu vai citu zvēru olnīcas vai sēkliniekus.
Stāsts par dievu – 20. gadsimta Frankenšteinu profesoru Preobraženski – kurš, balstoties zinātnes jaunākajās atziņās, transplantē sunim Šarikam kāda nogalināta kriminālista hipofīzi un dzimumorgānus, ir visnotaļ pamācošs.
