Laime esot akla. Patiešām, vai redzīga piestātos Mirtai Lejasblusai, vecai tantei, loterijā piešķirot limuzīnu, viņai pilnīgi nevajadzīgu? Bet saka arī – katrs savas laimes kalējs. Tādi ir īstie un neīstie radi Tūteri un Sprēsliņi, viņi kaļ, kamēr dzelzs karsta, jo kas gan spēj pretoties kārdinājumam dabūt auto pilnīgi par velti? Un tad sākas… labi zināmais dancis. Pavisam nopietns dalībniekiem, ne visai nopietns, no malas raugoties.
Tajā vasarā Vladimirs Kaijaks piedalījās filmas Zem apgāztā mēness uzņemšanā – ilgi un tālu, Atlantijas okeānā. Lai īsinātu garās dienas un iepriecinātu Vladimiru, kad atgriezīsies, nolēmu uzrakstīt stāstu. Kādu? Atcerējos pazīstamas sievietes trīs testamentus: viņa nevarēja vien izlemt, kam novēlēt māju – ne jau vecu guļbūvi laukos, bet slavenas arhitektes projektētu pilsētā. Lai ne viņa, nedz paziņas nesazīmētu prototipu, māju pārvērtu limuzīnā. Kad iešāvās prātā, ka aklā laime auto galu galā atkal iedos tam, kuram arī nepavisam nevajag, tad atlika tikai stāstu uzrakstīt.
