Kara vārdnīca
Poļu dzejnieks Česlavs Milošs, 1943. gadā atrazdamies nacistu okupētajā Varšavā, sarakstīja dzejoļu ciklu, kura nosaukums ir Pasaule (naivās dzejas). Lielākā daļa šo dzejoļu ir tulkojumi vienkāršiem vārdiem: Trauksme, Mīlestība, Cerība, Vārtiņi, Veranda, Ceļš utt. Jo karš maina vārdu nozīmes. Dažas nozīmes notrulinās, un tās vajag asināt kā nazi ar akmeni. Dažas citas, gluži otrādi, kļūst tik asas, ka uz tām nav iespējams ne skatīties. Daži vārdi vispār atmirst un nokalst. Daži iznirst no pagātnes un sāk atkal nozīmēt, kļūst svarīgi. Es mēģinu veidot tādu kara vārdnīciņu. Taču tie nebūs dzejoļi – vai vispār teksti, kurus rakstīšu es. Tie visi būs citu cilvēku monologu fragmenti, kurus esmu dzirdējis un varbūt vēl dzirdēšu šo grūto dienu laikā. Iespējams, tikai mazliet apstrādāti. Daži ir tulkoti no krievu valodas. Cilvēki stāsta Ļvivas stacijā, caur kuru kara dienās no austrumiem uz rietumiem plūst spaidu kārtā izceļojušo viļņi, stāsta pagaidu patvērumos, arī tāpat uz ielas, pie būdiņām ar kafiju. Dažkārt stāsta paši, dažkārt viņus vajag smalkjūtīgi aizķert, ievaicāties, un tad izlaužas tāds vilnis, kuru grūti apturēt. Daudzus no šiem stāstiem esmu pierakstījis nevis es, bet mani līdzautori un līdzautores, tādi paši šī kara dalībnieki un liecinieki. Tie ir viņu personiskie stāsti un sižeti, kurus viņi dzirdējuši no citiem. Patlaban mani līdzautori ir Anna Procuka, Jevhens Kļimakins, Oksana Kurilo, Dmitro Tkačuks, Bohdana Romancova, Oleksandrs Mocars, Staņislavs Turina, Larisa Denisenko, Viktorija Čerņahivska, Katerina Jehoruškina, Arina Lepetjuha, Violeta Terliha.
