Krišs Fridrihs Deķis. Skolotājs un diriģents ar prievīti
Katrs, godīgi un patiesi darot savu darbu, veido arī savu valsti.
Diriģents, pedagogs un viens no Latvijas zēnu koru kustības dibinātājiem Krišs Deķis ir tikai viens no daudziem tūkstošiem, kuri uzcēla Latviju, bet bez viņa tā būtu pavisam savādāka.
Dzimis vienlaicīgi ar Latviju ( 1918. gada 17. oktobrī) Krišs Deķis daudzējādā ziņā simbolizē arī mūsu valsts mūžu. Viņš ir gan godāts, gan pelts, represēts un nodots, gan vienlaicīgi saņēmis savu skolnieku cieņu un mīlestību. Pāri visam Krišs Deķis pat tumšākajos padomju okupācijas gados spēja demonstrēt nelokāmu latvietību.
Grāmatas pamatā izmantots Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā 2019. gadā aizstāvētais Matīsa Tuča maģistra darbs, kuram par grāmatu tapt palīdzējis arī Aigars Tučs. Autori vēlējušies nodot sabiedrībai līdz šim maz zināmu dzīvesstāstu:
“Krišs Deķis pieder pie tiem represētajiem kultūras darbiniekiem, kuriem varam pateikties, ka 20. gadsimta dažādu varu politiski kontrolētajos kultūras vides apstākļos tika saglabāta latviskā stāja, drosmīgi popularizēta latviešu komponistu kormūzika, atskaņotas no komunistiskā režīma cietušo skaņražu kompozīcijas un garīga satura skaņdarbi.
Viņš bija personība, kuras dzīvē cieši saaudušies kordiriģenta un pedagoga prasmes pavedieni. Brīžiem spilgtāk izpaudies te viens vai otrs raksts. Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas zēnu koris tieši K. Deķa laikā (1957-1967) iegūst to zīmolu, ar ko tas slavens jau gandrīz septiņdesmit gadus, savukārt viņa pedagoģisko darbību raksturo izaudzinātie Dziesmu svētku virsdiriģenti, kuriem viņš ir bijis profesionālo iemaņu pamatu licējs”.
