Pārsteidzoši atklāts un emocionāls atmiņu stāsts, kura daudzpusīgi apdāvinātais autors ir vairāk nekā sešdesmit gadus saviļņojis skatītājus ar savu izcilo tēlojumu gan uz skatuves, gan lielajiem ekrāniem.
Sers Entonijs Hopkinss ir dzimis un uzaudzis Velsas tēraudlietuvju pilsētiņā Porttolbotā. Viņa bērnība aizritēja grūtajos kara gados starp skarbiem vīriem, kuri neizrādīja emocijas un labprāt baudīja stipros dzērienus.
Skolā Entonijam bija sliktas sekmes, un visi uzskatīja viņu par nejēgu bez jebkādām nākotnes izredzēm. Taču kādā liktenīgā vakarā Entonijs noskatījās 1948. gada filmu “Hamlets” ar leģendāro Lorensu Olivjē galvenajā lomā, kas uz viņu atstāja neaizmirstamu iespaidu, iesveļot dedzīgu vēlmi kļūt par aktieri.
Šajā saistošajā atmiņu stāstā sers Entonijs vēsta par savu bērnību, karjeras posmiem un darbu ar nozīmīgākajām lomām. Savdabīgā Jago tēla interpretācija nodrošināja viņam iespēju mācīties prestižajā Karaliskajā teātra mākslas akadēmijā. Vēlāk viņš tika uzņemts Karaliskā Nacionālā teātra trupā, kur par viņa mentoru kļuva leģendārais Lorenss Olivjē.
Hopkinss pazina arī daudzas citas tālaika teātra un kino zvaigznes: Ričardu Bērtonu, Ketlīnu Tērneri, Elizbeti Teilori u. c. Neaizmirstamajam karaļa Līra tēlojumam viņš smēlās iedvesmu no sava tēva un vectēva stoiskās iedabas.
Sers Entonijs pārsteidzoši atklāti stāsta arī par savu privāto dzīvi, tostarp par atkarību no alkohola, kas izpostīja viņa pirmo laulību un attiecības ar vienīgo bērnu, kā arī nopietni iedragāja veselību. Tomēr viņš rada spēku uzveikt šo vājību un nu jau teju piecdesmit gadus ir pārliecināts atturībnieks.
Tāpat kā citi viņa ģimenes vīrieši, sers Entonijs dziļākajā būtībā ir vientuļš cilvēks un baidās no sāpēm, kuras var izraisīt tuvas attiecības. Jau agri viņš sāka prātot par cilvēka mirstīgumu un nāvi, gatavojoties pats izzināt to, ko viņa tēvs sauca par Lielo noslēpumu.
Gan augstākā triumfa un laimes, gan zaudējumu un izmisuma brīžos viņam allaž bija klāt trīsgadīgā Tonija foto. Tajā ir iemūžināts mirklis, kad zēnam tiek dota otrā iespēja, un tas bija kā savdabīgs likteņa brīdinājums gan par gaidāmajām kļūmēm, gan brīnumainajām iespējām, kas pavērsies turpmākajā dzīves gaitā.
Veicis tik tālu ceļojumu laikā, par 84 gadiem attālinoties no šī mazā puišeļa, nu viņš var droši teikt: “Mēs ar visu tikām galā, mazais.”
