Nepārbraukušie. Viļa un Valentīnas Vītolu dzīvesstāsts

"Godprātīgs, korekts un labi raksta," tā Vilis Vītols, atbildot uz jautājumu, kādēļ uzticējis šo dzīves grāmatu veidot publicistam Edžum Vējiņam (1957). Pazīstu Edžu ilgus gadus. Godprātīgs pret kvalitāti. Pret pasūtītāju. Pret lasītāju. Pret faktiem un pret patiesību. Viņa darbā būs grūti atrast ko nepārbaudītu, un nezināmo viņš noskaidros, nevis paslaucīs pagultē. Edžus ir korekts un smalkjūtīgs, un reizē noteikts tur, kur tas ir svarīgi priekš viņa (pārliecības), priekš kvalitātes, arī priekš tādām, viņaprāt, pamata vērtībām kā latviešu valoda. Ilgstoši darbodamies žurnālistikā un sabiedriskajās attiecībās, Edžus, protams, ir noslīpējis rakstītāja talantu. Skaidri izteikta doma, bagāta valoda, strukturēts stāsts, kas ved uz mērķi. Tomēr svarīga nianse šīs grāmatas sakarā ir tā, ka Edžus raksta tikai par to, kam tic un kas viņu interesē. Dalīšanās rakstos ar savām sirds lietām - ainavu dizainu un etnogrāfiskiem meklējumiem - pēdējos gados ir atraisījusi stīgu, kas padara šos Edžus (parasti īsos) tekstus magnētiskus. Iepazīstot Vili un Valentīnu Vītolus, ko papildus viņu darbiem dzīvē un rakstos tagad ļauj arī šī hronika, top skaidrs, ka neviens šo grāmatu nevarētu uzrakstīt jeb, kā Edžus saka, pierakstīt labāk. Tas patiesi ir dokumentāls stāsts par cilvēku dzīvēm un par laikmetiem, kas iecelts literārā kvalitātē.